Simptomi, cēloņi
Laimas artrīts ir viena no slimībām, kuru izraisa inficēšanās ar Borrelia burgdorferi (Laimas borelioze) baktēriju, kas rodas ērces (t.sk. suņa ērces Ixodes ricinus) koduma rezultātā.
Laimas slimības nosaukums cēlies no ASV pilsētas Laimas (Lyme) nosaukuma, kur saslimšana ar šo Laimas boreliozi jeb laimboreliozi ir konstatēta pirmo reizi. Lai gan laimboreliozes infekcija skar ādu, centrālo nervu sistēmu, sirdi, acis un citus orgānus, Laimas artrīta gadījumā locītavu iesaiste ir reta slimības izpausme, kurai raksturīgi sarkani ādas izsitumi migrējošas eritēmas formā.
Slimības cēlonis ir baktērija Borrelia burgdorferi (Laimas borelioze), kura nonāk pacienta organismā inficētas ērces koduma rezultātā. Tā kā inficēšanās laiks ar šo baktēriju var ilgt no dažām stundām līdz pat vairākām dienām, jo baktērijai vispirms jānokļūst ērces siekalu dziedzeros, drošākais veids, kā pasargāt bērnu no saslimšanas ar šo slimību, ir regulāra bērna apsekošana, savlaicīgi noņemot piesūkušos ērci. Ja piesūkušos ērci noņem dažu stundu laikā pēc tās piesūkšanās, iespēja saslimt ar Laimas artrītu ir niecīga. Turklāt, vairums ērču nav inficētas, taču, ja pēc ērces kodiena uz ādas parādās migrējoša eritēma (sarkani ādas plankumi), tas nozīmē, ka ērce ir bijusi inficēta. Taču tas nenozīmē, ka slimība noteikti progresēs tālāk, izraisot Laimas artrītu.
Laimas artrīta galvenie simptomi ir nedaudz sāpīgs vai pat nesāpīgs locītavu pietūkums un kustību ierobežojums skartajās locītavās.
Vairāk par Laimas artrītu, tā izpausmēm, diagnozi un ārstēšanu
lasīt šeit:
Diagnozes noteikšana
Diagnosticējot nezināma cēloņa artrītu, jāņem vērā Laimas artrīta varbūtība. Klīniskā diagnoze tiek apstiprinātai, veicot laboratoriskus izmeklējumus, tai skaitā asins analīzes un locītavu sinovālā šķidruma izmeklējumu, kad tiek paņemts šķidrums no pietūkušās locītavas.
Asinīs antivielas pret Borrelia burgdorferi var noteikt ar imūnfermentatīvo analīzi “ELISA – enzyme-linked immunosorbent assay”. Ja IgG (imūnglobulīna G klases antivielas) pret Borrelia burgdorferi tiek noteiktas enzīmu imūnterapijas pārbaudē, tad nepieciešams veikt Vesternblota apstiprinājuma testu.
Ja artrīta cēlonis nav zināms un IgG antivielas pret Borrelia burgdorferi ir pozitīvas enzīmu imūnfermentatīvajā analīzē, kas ir apstiprinātas ar Vesternblota testu, tas apstiprina Laimas artrītu. Diagnozi var pārapstiprināt izmeklējot sinovālo šķidrumu, kurā ar polimerāzes ķēdes reakciju nosaka Borrelia burgdorferi gēnu klātbūtni. Šīs analīzes ir mazāk patiesas nekā seroloģiskie izmeklējumi. Laimas artrīts jādiagnosticē pediatram vai jāvēršas pie bērnu reimatologa.
Parasti tiek veikti ne tikai seroloģiskie izmeklējumi, bet arī asins analīzes, lai noteiktu iekaisuma rādītājus un asins bioķīmiskos rādītājus. Papildus iepriekš minētajām analīzēm var tikt nozīmēti citi laboratoriskie izmeklējumi, lai noteiktu artrīta infekciozos cēloņus.
Ja Laimas artrīts ir laboratoriski apstiprināts, veicot enzīmu imūnfermentatīvo un Vesternblota testu, tad nav nepieciešams atkārtoti veikt šīs pārbaudes, jo tie nenorāda reakciju uz antibiotiku ārstēšanas terapiju. Izmeklējumu rādītāji var saglabāties virs normas vēl vairāku gadu garumā, neraugoties uz veiksmīgo ārstēšanas terapiju.
Vairāk par Laimas artrītu, tā izpausmēm, diagnozi un ārstēšanu
lasīt šeit:
Ārstēšana
Slimības agrīnajā stadijā ārstēšanā tiek izmantotas antibiotikas. Tās aptur baktēriju vairošanos un pasargā pacientu no Laimas artrīta progresēšanas.
Laimas artrītu ārstē perorāli lietojot 4 nedēļu garu antibiotiku kursu ,vai ievadot tās intravenozi, vismaz 2 nedēļas. Ja rodas problēmas ar amoksicilīna vai doksiciklīna panesamību (drīkst lietot bērni, kas vecāki par 8 gadiem), tad piemērotāka var būt intravenoza ārstēšana ar ceftriaksonu (vai cefotaksīmu).
Pēc pilna antibiotiku kursa rekomendē nogaidīt 6 nedēļas, lai pārliecinātos, ka nav nepieciešams atkārtots kurss. Ja ārstēšana ar antibiotikām nav efektīva, tad jāvēršas pie bērnu reimatologa, tālākās terapijas un novērošanas etapā.
Ja Laimas artrīts joprojām ir aktīvajā stadijā, tad var tikt nozīmēta papildu antibiotiku terapija. Ja vēl pēc 6 nedēļām, arī pēc otrā antibiotiku kursa artrīts ir aktīvs, tad nepieciešama antireimatisko medikamentu lietošana. Parasti tiek izrakstīti nesteroīdi pretreimatiskie medikamenti, kā arī l=15*t4>kortikosteroīdi, kuri tiek injicēti slimības skartajās locītavās, galvenokārt ceļgala locītavā.
Profilaktiskas antibiotiku lietošana pēc ērces piesūkšanās nav ieteicama.
Vairāk nekā 80% gadījumu bērni izārstējas pēc viena vai diviem antibiotiku kursiem. Pārējiem pacientiem parasti ārstēšana ar antibiotikām izrādās neefektīva, tādēļ tiem varētu būt nepieciešama antireimatiska terapija, kas varētu būt nepieciešama vairākus mēnešus vai pat gadus līdz pilnas remisijas sasniegšanai.
Vairumā gadījumu pilna izveseļošanās ( 95% ) iestājas jau pēc antibiotiku terapijas. Atsevišķos gadījumos novēro locītavu bojājumus ar kustību ierobežojumiem un agrīna osteoartrīta attīstību.