Bērnu reimatoloģiskās slimības pārsvarā pieder reto slimību grupai, tādēļ nereti rada diagnostiskas grūtības ne tikai ģimenes ārstiem un pediatriem, bet arī speciālistiem. Primārās aprūpes ārstiem ir būtiska loma šo slimību agrīnā diagnostikā, kā arī slimnieku novērošanā pēc ārstēšanas uzsākšanas.
Bērnu reimatoloģija ir medicīnas nozare, kas pēta muskuloskeletālās, saistaudu sistēmas, asinsvadu un citu audu iekaisīgas slimības bērniem, kas nereti attīstās vairāku nedēļu vai mēnešu laikā un raksturojas ar plašu un daudzpusīgu klīnisko ainu. Šīm slimībām raksturīgs tas, ka tikai retos gadījumos ir specifiski laboratoriski testi, kas palīdz apstiprināt diagnozi, lielākoties nav patognomisku klīnisku pazīmju, kā arī līdz diagnozes noteikšanai reizēm mēdz paiet gadi, diagnoze var arī mainīties. Ģimenes ārstiem un pediatriem būtiski saprast, kuros gadījumos slimnieku nepieciešams nosūtīt tālākai izmeklēšanai, kādas var būt šo slimību paasināšanās pazīmes, kāda ir prognoze. Ierasts domāt, ka reimatoloģiskās slimības pārsvarā manifestējas ar muskuloskeletāliem simptomiem, tomēr daudzas no šīm slimībām var izpausties arī savādāk,atgādinot infekciju slimības (piemēram, Kavasaki slimība) vai somatoformus traucējumus (piemēram, sistēmas sarkanā vilkēde).
Tradicionāli reimatoloģiskās slimības ir autoimūnas dabas, tomēr arvien palielinās autoiekaisīgo slimību grupa.
Primārās aprūpes speciālistiem ir pieejams pGALS muskuloskeletālās sistēmas skrīnings, kas paredzēts skolas vecuma bērnu veselības stāvokļa novērtēšanai (ja ir pietiekoša līdzestība, to iespējams veikt arī jaunākiem bērniem). Šo skrīningu ieteicams veikt sekojošos gadījumos:
1. Ir aizdomas par kādu iekaisīgu locītavu slimību:
- rīta stīvums locītavās vai tā analogs (stīvums pēc ilgākas sēdēšanas);
- izmainītas funkcijas (bērns nevēlas spēlēties, izmainās rokraksts un tml);
- izmainīta uzvedība
2. Citos gadījumos:
- bērnam ir drudzis, bez lokalizētiem simptomiem;
- bērns klibo;
- aizkavēta attīstība;
- hroniska saslimšana, kuras gadījumā var tikt iesaistīta muskuloskeletārā sistēma (piemēram, iekaisīga zarnu slimība);
- neveiklība (bērna vecāki uztraucas par bērna koordināciju un kustībām), ja netiek atrasta neiroloģiska saslimšana.
3. “Sarkanā karoga” simptomi, kad jāveic pGALS:
- drudzis, slikta dūša, svara zudums, svīšana nakts laikā;
- limfadenopātija;
- kaulu sāpes;
- pastāvīga mošanās nakts laikā.
Gadījumā, ja sāp tikai viena locītava, jāizmeklē visas locītavas, jo to iesaiste var būt asimptomātiska!!!
pGALS muskuloskeletāro izmeklējumu (skrīningu) apkopojums pieejams šeit.
Ņūkāslas universitātes izveidotā pGALS skrīninga lietotne pieejama App Store un Google Play
Juvenils idiopātisks artrīts (JIA) ir hroniska slimība, kurai raksturīgs pastāvīgs, ilgstošs (hronisks) locītavu iekaisums.
Latvijas Pediatru reimatologu biedrība ir izstrādājusi Juvenila idiopātiskā artrīta (JIA) klīniskās vadlīnijas, kuru mērķis ir nodrošināt JIA pacientiem pasaules vadlīnijām atbilstošu ārstēšanu, vienotu starptautisku terapijas efektivitātes izvērtējumu un dinamisku novērošanu atbilstoši mūsdienu medicīnas prasībām.
Klīniskās vadlīnijas ir sistemātiski pilnveidojams priekšraksts, lai palīdzētu ārstiem izšķirties par piemērotāko veselības pārraudzību pacientiem ar juvenilu idiopātisku artrītu (JIA). Vadlīnijās ir sniegta aktualizēta informācija JIA nelabvēlīgas gaitas prognozes faktoru un slimības aktivitātes līmeņu jomā, pacientu dinamiskajā novērošanā, ieteikumi par JIA patreizējām ārstēšanas iespējām, aktualizējot JIA ārstēšanas algoritmus, sīkāk pievēršoties medikamentozās terapijas taktikai, izmantojot antireimatiskos slimību modificējošos medikamentus un papildinot bioloģisko SML medikamentu klāstu ar IL-1 SML lietošanas indikācijām. Vadlīnijas papildinātas ar informāciju par JIA diagnostiku laboratorās un vizuālās diagnostikas jomā, kā arī ieteikumiem fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā.
Tā kā nav zināms, kas izraisa JIA, tad profilaktiskie pasākumi ir vairāk vērsti uz iespējamo JIA veicinošo iemeslu novēršanu – traumu profilaksi, akūtu respiratoru un gastrointestinālu infekciju profilaksi. JIA pēc būtības ir izslēgšanas diagnoze un attiecas uz hroniskiem atrītiem, kas sākušies līdz 16 gadu vecumam, ilgst vairāk kā 6 nedēļas un kuriem nav cita zināma iemesla. Starptautiskās Reimatologu asociāciju līgas International League of Associations for Rheumatology (ILAR) klasifikācija pamatojas uz to, ka katrs JIA apakštips ir atsevišķa klīniska vienība, kam kopēja pazīme ir tikai nezināmas etioloģijas hronisks artrīts. JIA tips tiek noteikts pirmo 6 slimības mēnešu laikā. Laikā no 6 nedēļām līdz 6 mēnešiem daudziem pacientiemslimības tips vēl nav nosakāms, jo ekstraartikulārie simptomi pie sistēmiska artrīta, oligoartrīta, psoriāzes vai ar entezītu saistītā artrīta var parādīties slimības gaitā.