Saskaroties ar slimību, pacientus un viņu vecākus var pārņemt ļoti dažādas emocijas – dusmas, skumjas, nomākums, bezspēcība, arī neapmierinātība un vilšanās. Slimība liek vecākiem izjust nedrošību par bērnu, par viņa nākotni, tā liek pārkārtot dzīves ierasto ritmu, jo bērnam regulāri jādzer zāles, jāveic fizikālas procedūras, jābrauc uz kontrolēm pie ārsta utt.
Atkarībā no tā, kādam psiholoģiskam tipam piederat, emocijas var būt ļoti atšķirīgas. Arī katra cilvēka spējas adaptēties jaunām situācijām ir atšķirīgas. Daudzi vecāki un pacienti noslēdzas, baidoties uzdot jautājumus un līdz ar to meklējot risinājumus problēmām. Šajos gadījumos problēmas kļūst vēl lielākas. Citi ir cīnītāji, kas aktīvi iesaistās ārstēšanā, tomēr arī šī tipa cilvēki var nogurt vai sajusties bezspēcīgi. Šādos gadījumos svarīgi ir runāt par problēmām ar saviem tuviniekiem, draugiem, bet, ja tas nepalīdz, jāmeklē profesionāla palīdzība.
Ja tā nav pieejama, var mēģināt sev palīdzēt pats. Psihologi iesaka rakstīt par savām sajūtām, arī zīmēšana, gleznošana un mūzika var palīdzēt. Svarīgi ir koncentrēties uz tagadni, neļauties trauksmei un bailēm, kas, iespējams, nemaz nav saistītas ar pašreizējo momentu. Šajā ziņā labi palīdz arī fiziskie vingrinājumi, tie uzlabo garastāvokli, pašapziņu, sniedz sajūtu, ka varam kaut ko mainīt savā dzīvē.
Humors un smiekli ir veids, kādā mūsu ķermenis atslābinās, līdz ar to arī veseļojas. Smieklu terapeite Enda Džankinsa (Enda Junkins) saka: “Smiekli ir dabīgs, fizioloģisks process, kas mazina sāpes kā fiziski tā arī emocionāli. Tā ir daļa no mūsu organisma dabīgo medikamentu krājuma.”