Simptomi, cēloņi
Sistēmas sarkanā vilkēde (SSV) ir hroniska autoimūna saslimšana, kas var skart dažādus orgānus, galvenokārt ādu, locītavas, asinsrades sistēmu, nieres, sirds asinsvadu, elpošanas, un centrālo nervu sistēmu. Slimības nosaukums (Systemic lupus erythematosus) radies 20. gadsimta sākumā, ar “sistēmas” apzīmējot to, ka iekaisums skar vairāku orgānu sistēmas, ar “lupus” (latīniski: vilks) apzīmējot slimībai raksturīgos izsitumus uz sejas, kas ārstiem, kuri aprakstīja šīs slimības simptomus, atgādināja vilka purnam raksturīgās baltās švīkas, savukārt “erythematosus” (grieķiski: sarkans) apzīmēja sarkanas krāsas ādas izsitumus.
Slimība ir hroniska, jo ne vienmēr izdodas iegūt pilnu remisiju. Slimības simptomi mazinās pakāpeniski. Diagnozes noteikšanas brīdī nav iespējams paredzēt, cik ilgi būs nepieciešama ārstēšanās, kā arī to, ka pēc remisijas iespējami slimības paasinājumi.
Patiesais Sistēmas sarkanās vilkēdes (SSV) saslimšanas cēlonis nav zināms. Tā ir autoimūna slimība – sekas nepareizai mūsu imūnsistēmas atbildei uz iekaisumu, kas daļēji zaudē spēju atšķirt “svešas” šūnas no “savējām”. Tādējādi organismā producējas antivielas pret sava ķermeņa audiem, veidojot iekaisumu orgānos (locītavas, nieres, āda u.c.).
Tāpat kā lielākajai daļai citu hronisku autoimūnu slimību, precīzi Sistēmas sarkanās vilkēdes izcelsmes mehānismi nav zināmi. Tomēr dažādu faktoru kopums, kā cilvēka ģenētiskā predispozīcija savienojumā ar reakciju uz infekcijām, noteiktiem vides faktoriem (piem. ultravioletais starojums), noteiktu medikamentu lietošanu (izoniazīds, hidralazīns, prokainamīds, pretkrampju līdzekļi) vai hormonāla nelīdzsvarotība un stress pubertātes vecumā, var kļūt par SSV provocējošiem faktoriem.
Vairāk par Sistēmas sarkano vilkēdi (SSV), tās izpausmēm, diagnozi un ārstēšanu lasīt šeit:
Diagnozes noteikšana
Sistēmas sarkanās vilkēdes diagnoze balstās uz dažādu simptomu un pazīmju kopumu, izslēdzot citu slimību iespējamību. Tā kā SSV simptomi un pazīmes visbiežāk neparādās vienlaicīgi, tad SSV agrīna diagnostika prasa kvalificēta reimatologa piesaisti.
Šobrīd diagnozes noteikšana balstās uz 11 kritērijiem (t.s. ACR kritēriji), kurus izstrādājusi Amerikas reimatoloģijas asociācija (American College of Rheumatology). Lai diagnosticētu SSV, pacientiem jābūt vismaz 4 no 11 pazīmēm jebkurā slimības stadijā.
Sistēmas sarkanās vilkēdes (SSV) slimības pazīmes:
- “Tauriņveida” izsitumi. Sarkani izsitumi uz vaigiem un virsdegunes.
- Fotosensivitāte. Paaugstināta jutība pret saules gaismu. Parasti neskar ādu, kuru nosedz apģērbs.
- Zvīņveida izsitumi. Monētas lieluma izsitumi, kas parādās uz sejas, skalpa, ausīm, krūtīm vai rokām, kas sadzīstot, var atstāt rētas.
- Čūlas uz gļotādas. Sīki, nesāpīgi bojājumi mutes dobuma bojājumi, kas var parādīties arī uz deguna gļotādas, izraisot asiņošanu.
- Artrīts. Sāpes un pietūkums locītavās, kas var pārvietoties no vienas locītavas uz otru vai simetriski skart locītavas abās ķermeņa pusēs vienlaicīgi.
- Pleirīts. Plaušu plēves iekaisums. Pleirīta vai perikardīta (sirds ārējās sieniņas iekaisums) izraisa šķidruma uzkrāšanos ap plaušām vai sirdi, izraisot sāpes, kas pastiprinās elpojot.
- Nieru darbības traucējumi. SSV gadījumā nieres skar gandrīz visus saslimušos, kas izpaužas kā raksturīga tūska pēdās un kājās. Izteiktākos nieru traucējumu gadījumos, urīnā var parādīties proteīns un eritrocīti. Nieru darbības traucējumu pakāpi nosaka veicot urīna un asins analīzes.
- Centrālās nervu sistēmas darbības traucējumi. Galvassāpes, krampji, neiropsihiatriskas izpausmes: grūtības koncentrēties, atmiņas un miega traucējumi, garastāvokļa izmaiņas, depresija un psihoze.
- Asins šūnu bojājumi. Iekaisuma rezultātā auto-antivielas izraisa asins šūnu bojājumus. Hemolīze ir process, kura laikā tiek iznīcinātas sarkanās asins šūnas, kas piegādā skābekli no plaušām citām ķermeņa daļām un kas var izraisīt hemolītisku anēmiju. Šī destrukcija var būt lēna un relatīvi viegla vai arī ļoti ātra un izraisīt akūtu slimības procesu. Savukārt trombocitopēnija (samazināts trombocītu skaits) var izraisīt zilumu veidošanos uz ādas vai asiņošanu gremošanas traktā, urīna izvadsistēmā, dzemdē vai smadzenēs.
- Imūnsistēmas traucējumi. Noteiktu auto-antivielu klātbūtne asinīs: antifosfolipīdi (antivielas, kas izveidotas pret paša organisma fosfolipīdiem vai proteīniem); anti DNS (antivielas, kas vērstas pret šūnas ģenētisko materiālu un kuru palielinājums var norādīt uz SSV aktivitātes pakāpi); anti SM (auto-antivielas, kuru klātbūtne gandrīz vienmēr ir raksturīgas SSV).
- Antinukleārās antivielas (ANA). Antivielas, kas vērstas pret šūnas kodolu un kuras atrodamas gandrīz ikviena SSV pacienta asinīs.
Vairāk par Sistēmas sarkano vilkēdi (SSV), tās izpausmēm, diagnozi un ārstēšanu lasīt šeit:
Ārstēšana
Sistēmas sarkanās vilkēdes ārstēšanas mērķis ir novērst iekaisumu. Ārstēšana ir atkarīga no slimības formas un aktivitātes. Aktīvai un akūtai SSV nepieciešama intensīva terapija ar augstas devas GK, citostātiķiem, lai pēc iespējas ātrāk sasniegtu slimības aktivitātes kontroli, novērstu orgānu bojājumus un atjaunotu bojāto orgānu funkciju. SSV ārstēšanai plaši tiek pielietoti 5 grupu medikamenti:
Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NSPL)
Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NSPL) tradicionāli ir nozīmīgs ārstēšanas veids visām bērnu reimatiskām slimībām. Šie līdzekļi iedarbojas uzreiz, mazinot iekaisumu un sāpes. Visbiežāk ārstēšana tiek sākta tieši ar šiem līdzekļiem un tos pielieto arī gadījumos, kad ir slimības paasinājums. Šai medikamentu grupai pieder ibuprofēns, naproksēns, nātrija diklofenaks, meloksikāms u.c. Lai gan aspirīns arī ir pretiekaisuma līdzeklis, to galvenokārt nozīmē tikai pacientiem ar paaugstinātu antifosfolipīdu antivielu daudzumu, lai samazinātu asins recēšanu.
Reizēm šie medikamenti var radīt kuņģa-zarnu trakta kairinājumu, tādēļ bieži tiek lietoti kopā ar kuņģi aizsargājošiem medikamentiem. Svarīgi! Šos medikamentus jālieto pēc ēšanas.
Pretmalārijas līdzekļi
Hidroksihlorokvīns ir ļoti efektīgs ādas izsitumu ārstēšanā, kā arī SSV ādas formām. Hidroksihlorokvinu lieto arī nieru funkcijas aizsardzībai. Taču jāņem vērā, ka šo medikamentu iedarbība ir salīdzinoši lēna. Var paiet vairāki mēneši, pirms šie medikamenti dod manāmi pozitīvu rezultātu. Ja zāles sāk lietot slimības sākumā, tad iespējams savlaicīgi novērst slimības uzliesmojumu, uzlabot nieru darbību un pasargāt kardiovaskulāro un citas orgānu sistēmas no slimības negatīvās ietekmes
Kortikosteroīdi
Prednizalons un prednizons ir galvenie medikamenti SSV ārstēšanā. Kortikosteroīdu preparāti samazina iekaisumu un nomāc autoimūna iekaisuma aktivitāti. Pacientiem ar vidējas pakāpes SSV, kortikosteroīdi un pretmalārijas medikamenti var būt vienīgie medikamenti, kas nepieciešami ārstēšanā. Smagākos SSV gadījumos, kad tiek skartas nieres un citi iekšējie orgāni, kortikosteroīdiem parasti pievieno imūnsupresīvos medikamentus.